Kāpēc citiem labāk patīku, ja saku, ka man klājas slikti?
Ja cilvēks, atbildot uz
jautājumu par pašsajūtu, stāsta par kādām bažām, raizēm vai sūdzībām,
iejūtīgāks, pieklājīgāks vaicātājs centīsies iedziļināties problēmā, atbalstīt.
Bet tas nebūt nenozīmē, ka mainīsies viņa
patika vai nepatika pret sarunu biedru.
Cilvēkam veselīgi ir izveidot pašam par
sevi skaidru priekšstatu - par savām labajām un ne tik labajām īpašībām, ne tik
ļoti balstīties uz apkārtējo reakcijām un uz to emocionāli reaģēt. Ja pašlaik
var saņemt papildu uzmanību no līdzcilvēkiem, daloties ar informāciju par savām
problēmām, ar laiku apkārtējie no tā nogurs un, iespējams, sāks apzināti vai
neapzināti izvairīties no tevis. Ja būsi piedzīvojis ko patīkamu un pats spēsi
nesavtīgi par to priecāties un dalīties, arī apkārtējie to novērtēs, vēlēsies
tevī ieklausīties, jo tas viņus iedvesmos.
Konkrētāka atbilde uz šo jautājumu būtu: ja
visbiežāk šķiet, ka apkārtējie labprātāk tevi redz nokļuvušu nelaimē, steigšus
skrien pie psihoterapeita! Tā ir neveselas personības pazīme, kas jāārstē.
Apkārtējo cilvēku emociju un reakciju uztvere šādās situācijās lielākoties ir
savu iekšējo pārdzīvojumu atspoguļojums. Pat, ja nespēj pieņemt, ka tavai
personībai būtu kāda nianse, kurai varētu palīdzēt psihoterapeits, izvērtē,
kāpēc tev apkārt varētu būt tik daudz skaudīgu cilvēku. Arī šajā jautājumā
psihoterapeits tev var palīdzēt nokļūt pie vērtīgām atklāsmēm.